Kaštanka
Par izrādi
Izrāde bez teksta!
Kaštanka ir suns. A. Čehovs saka - tas ir visparastākais suns, kādu vien var iedomāties. Tam ir parasts izskats, parasts augums. Tikai acis šim sunim ir īpašas. Kaštanka dzīvo kopā ar Saimnieku līdz brīdim, kamēr noklīst. Viņa nokļūst pie jauna Saimnieka, un sākas jauna dzīve – skaista, notikumiem bagāta, varētu pat teikt – spoža. Taču sapņos viņa joprojām redz savu Saimnieku un ilgojas. Ilgojas pēc savām mājām.
Stāsts par mazo, rudspalvaino smailpurna sunīti iekļauts krievu bērnu literatūras klasikas sarakstā, taču režisoru Dmitriju Petrenko ieinteresējis krietni filosofiskāks šī darba aspekts - īsto Māju sajūtas notveršana.
Katram no mums ir Mājas. Bieži vien, tā nav vieta, kurā mēs dzīvojam, bet vieta un laiks, pēc kuriem ilgojamies. Tās var būt diezgan neizskaidrojamas un visbiežāk arī nesaprotamas jūtas citiem – kā var ilgoties pēc kaut kā tāda. Bet tikai mēs paši zinām, kāpēc gribam nokļūt tur, kur nokļūt bieži vien vairs nav iespējams. Šī būs izrāde par to, cik ļoti katrs no mums grib nokļūt Mājās.
Antona Čehova stāsts "Kaštanka" PDF formātā
Uzmanību! Izrādē tiek izmantoti skatuves dūmi!
Radošā komanda
- Režisors:
- Dmitrijs Petrenko
- Māksliniece:
- Liene Mackus
- Komponists:
- Anno Mimicus
- Animatore:
- Lizete Upīte
- Horeogrāfs:
- Modris Opelts
Atsauksmes
Signe
Vērtīga, domātliekoša izrāde. Aizkustināja gan mani (mammu), gan sešgadnieku. Liels paldies režisoram, aktieriem un citiem iesaistītajiem, īpaši neparasto lielo leļļu-puscilvēku idejas autoriem un realizētājiem! Piekrītu tomēr, ka šī nav tipiska bērnu izrāde un ka vecuma ierobežojumu varētu pacelt vismaz uz 7+ - lai mazāku bērnu vēlme pēc izklaides nenomāktu izrādes raisītās izjūtas un pārdomas.
Meitas_mamma
Pirmām kārtām, kaut arī izrādē tik tiešām vērojami jaunu formu meklējumi, uz to jānāk tikai pēc oriģināldarba (klasikas) izlasīšanas. Jo citādi tiešām var nesaprast. Otrkārt, šodien noskatoties izrādi, domas bija nevis par "māju sajūtu, kas ir svarīga ikvienam" (apmēram tā izrādi pieteica tās veidotāji), bet gan par to, ka "yмом Россию не понять". Nu pasakiet man lūdzu, kāpēc gan Čehova Kaštanka ilgojas pēc sava dzērājsaimnieka, kas viņu sita un turēja pusbadā, nevis pēc cirka mākslinieka, pie kura viņa ir siltumā, aprūpēta un pabarota? Tas ir tas krievu mazohisms laikam - no sērijas, бьёт - значит любит ?! Treškārt, visas šīs drūmās pārdomas, izrādes estētika un kopējā atmosfēra man nemitīgi radīja sajūtu, ka atrodos tomēr pieaugušo izrādē. Tas nav ne labi, ne slikti (un kopumā pret izrādes konceptu es tomēr izturos saprotoši un iejūtīgi), turklāt zinu, ka izrādes veidotāji ar šo uzvedumu gribējuši likt bērniem DOMĀT, bet... tomēr jāatzīst, ka tā nebija īsti bērnu izrāde. Nu vai vismaz ne no 6 gadu vecuma. Es liktu norādi - SKOLĒNIEM un JAUNIEŠIEM.
Māra
Jaunas formas meklējumi - tas ir labi. Klasikas filozofiskaiss aspekts - arī brīnišķīgi. Taču bērni šajā izrādē diemžēl garlaikojas. Kad zostēviņš trešo reizi dzied to pašu dziesmu, kāds puišelis sašutis iesucas "apnicīgi!" Un pēc tam garderobē visi vecāki cītīgi stāsta, kas tad isti izrādē notika, jo bērni ļoti maz ko bija sapratuši. Varbūt tas kādam šķiet senili un nožēlojami, bet arī mūsdienu bērniem ļoti patīk izrādes ar īstām dekorācijām, ticamiem tērpiem un saprotamiem stāstiem. Nez, vai šī atsauksme atbilst vispārpienemtajām normām?:)
Atsauksme iesūtīta!