Jaunumi

5. janvārī atzīmējam Pāvila Šenhofa 100to dzimšanas gadadienu, godinot Latvijas Leļļu teātra leģendāro mākslinieku un leļļu tēvu, kurš šim teātrim veltījis visu savu radošo mūžu. 

Māklsinieka simtgadei par godu šobrīd apskatāmas divas izstādes: 

Pāvils Šenhofs (1924.05.01.-2011.03.03.) ir dzimis Liepājā, bet skolas gadus aizvadījis Rēzeknē. 1950. gadā absolvējis Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības darbnīcu. Jau 1946. gadā paralēli studijām Mākslas akadēmijā Šenhofs sāka strādāt par scenogrāfu dzejnieces Mirdzas Ķempes un rakstnieka Jāņa Žīgura izlolotajā Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī, kas tika dibināts 1944. gada 4. oktobrī.

1950. gadā Pāvils Šenhofs kļūst par teātra galveno mākslinieku un 54 darba gadus aizvada Latvijas Leļļu teātrī. Šajā laikā viņš radījis lelles un scenogrāfiju vairāk nekā 300 izrādēm, kā viesscenogrāfs veidojis izrādes arī citos Latvijas teātros, daudzos bijušās PSRS un vairākos ārzemju leļļu teātros.

Pāvils Šenhofs neapšaubāmi ir mākslinieks-solists. Tomēr viens cilvēks vēl nav viss teātris. Viņam līdzās ilgus gadus strādājis mākslinieks Arnolds Burovs, kuru Šenhofs uzskatījis par savu nozīmīgāko profesijas skolotāju, režisore Tīna Hercberga, leļļu skulptori Alberts Terpilovskis, Anna Nollendorfa un Marga Austruma. Viņi ir leļļinieku zelta paaudze, kas latviešu leļļu teātra mākslai devuši dzīvinošu elpu un pavēruši spārnus drošam un skaistam lidojumam.

Daudzas no Pāvila Šenhofa un viņu domubiedru veidotajām izrādēm piedzīvojušas ilgu skatuves mūžu, tikušas atjaunotas vai arī iestudētas atkārtoti. Slavenākā no tām – “Un atkal Pifs…” (P. Šenhofs arī režisors-inscenētājs un scenārija līdzautors), kas iestudēta 1983. gadā un teātra repertuārā ir joprojām. Vēl pirms šī iestudējuma tapa izrāde “Pifa piedzīvojumi” (1964), kurā lelles T. Hercbergas un P. Šenhofa tandēmā tika veidotas no stilizētiem dārzeņiem un augļiem. Ar šo darbu teātris ieguva skatītāju mīlētu izrādi, kas 1968. gadā tika godalgota starptautiskā leļļu festivālā Pifa dzimtenē – Francijā.

Šenhofu raksturo stila tīrība un vizuāls skaistums. R. Blaumaņa “Velniņi” (1969), J. Švarca “Pelnrušķīte” (1989), H. K. Andersena “Īkstīte” (1994), brāļu Grimmu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (1995), V. Plūdoņa “Eža kažociņš” (1998) izvēlētie krāsu un faktūru salikumi, atsauces uz kādu konkrētu laiku pasaules mākslas vēsturē – šajās izrādēs viss savienojas, saskan, katra detaļa sasaucas cita ar citu. Arī lelles proporcijas un disproporcijas allaž bijušas mākslinieka uzmanības lokā.

P. Šenhofa groteskie un romantiskie leļļu veidoli un skatuves telpas maksimāli funkcionālais iekārtojums atklājas režisores T. Hercbergas pirmajā izrādē pieaugušajiem skatītājiem – I. Štoka “Velna dzirnavas” (pēc J. Ordas, 1955) un izrādē “Ak, sirds!” (V. Grēviņš pēc V. Poļakova, 1957). Ar šiem iestudējumiem Leļļu teātrī aizsākas tradīcija iestudēt izrādes pieaugušajiem. Sadarbībā ar režisoru Arvīdu Cepurīti top izrāde par krietno kareivi Šveiku – “Šveiks” (1974) un “Šveiks frontē” (abas pēc J. Hašeka, 1975). Izrādē ”Interlellis – 67” (1967) Pāvils Šenhofs piedalījies ne vien kā mākslinieks, bet arī kā scenārija līdzautors. Šis skatuves darbs kļūst par visu iepriekšējo radošo meklējumu kvintesenci. Te lelles (un tādu ir 120!) tiek veidotas no atsperēm, vadiem, virvēm, porolona, ļaujoties eklektismam, kas nav klasiska izvēle mākslinieka stilistikā, taču šajā iestudējumā kļūst par apzinātu un mērķtiecīgu formas atslēgu.

Grāmatā “Leļļu teātris. Šodiena” (1977) krievu teātra kritiķis, filologs Jevgēņijs Kalmanovskis rakstīja: “Šenhofs – vēl viens maksimālists leļļu teātra nozarē. Viņam, šķiet, ir nepieciešams, lai katra izrāde, kuras tapšanā mākslinieks piedalās, būtu mērķtiecīga un stilistiski nobeigta. Un vēl – lai katra izrāde būtu MĀKSLAS DARBS – ietilpīgs un vizuāli nelīdzinātos iepriekšējiem, vienīgais un neatkārtojamais. Ļoti sarežģīts uzdevums – katru reizi tiekties pēc mākslinieciskās pasaules unikalitātes, radīt MĀKSLAS DARBU, nevis nogriezt no garās savu veikumu virknes kādu gabaliņu… Un tomēr Šenhofs vienmēr tiecies uz šo mērķi…”

Pāvils Šenhofs bija Teātra darbinieku savienības (no 1951) un Mākslinieku savienības (no 1966) biedrs, kā arī Starptautiskās leļļinieku apvienības UNIMA individuālais biedrs kopš 1960. gada. Dalība pēdējā no pieminētajām radošajām organizācijām viņam deva iespēju piedalīties UNIMA kongresos un gūt aizvien jaunus iespaidus un atziņas par ārvalstu leļļu teātru darbību un mākslinieciskajiem virzieniem.

Daudzas mākslinieka radītās izrādes atzinīgi novērtētas un godalgotas leļļu teātra festivālos ne vien bijušajā PSRS, bet arī ārvalstīs. 1964. gadā viņš saņēmis LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu, bet 1998. gadā – Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka pakāpi.

Viņa radošā darbība bijusi patiesi intensīva. Pāvils Šenhofs regulāri piedalījies scenogrāfu un grāmatu ilustratoru konkursos. Viņa radošajā kontā ir vairāk nekā 108 ilustrētas grāmatas (lielākoties bērnu grāmatas). Pēc 1991. gada Šenhofs piedalījies vairākās glezniecības izstādēs, tostarp sarīkojot arī vairākas personālizstādes.

leļļu teātra vēsturnieks Aldis Linē